Raibas Lieldienas

Lieldienu rīts laukos vienmēr atnāk mazliet citādi: saule uzspīd tā, it kā pati būtu izkrāsojusi debesis, un pagalma vidū vējš spēlējas ar bērzu zariem kā ar šūpolēm. Groziņā sakrāmētās olas izskatās pēc maziem pavasara brīnumiem - viena raiba kā vistu kūts vecākā iemītniece, cita tik koša, ka varētu sacensties ar pirmajām tulpēm.

Un, ja olas nāk no vietējiem saimniekiem, tad vispār šķiet, ka katra no tām nes līdzi kādu lauku stāstu. Par rīta rasu, par saimnieka rūpēm, par vistu, kas dzīvo kā karaliene savā sētā. Tāds sirdsdarbs jūtams pat čaumalā - un svētku galds uzreiz kļūst siltāks, īstāks, latviskāks.

Lai Lieldienu rīts atver durvis pavasarim - ar saules siltumu, putnu čivināšanu un tādu vieglu prieku, kas pats iekrāso dienu. Lai krāsotās olas ir raibas kā pļavas ziedi, smiekli skan kā šūpolēs, un mājās ienāk miers, siltums un pavasara dzirksts.

Gaišas, sirsnīgas un priecīgas Lieldienas!

Došu olu brāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Man vistiņas dētin dēja,
Kladzināt kladzinaja.