Pieredzes apmaiņas brauciens.
Jūlijā biedrība “Zied zeme“ organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz “Liepājas rajona partnerību“. Mums apkārt ir daudz skaistu vietu, bet ļoti bieži, mums nav pat nojausmas, kas stāv aiz šīm vietām. Gardās pīrādziņu un kūku vietas nerodās pašas no sevis, zivis nenāk no veikala plauktiem un labie darbi nenoteik tāpat vien. Kāds, kuram deg sirds par savu darbu iekurina šo silto liesmiņu.
Agrā rītā izbaucam no Lielvārdes, lai laicīgi nokļūtu Grobiņā, kas ir pirmais mūsu pieturas punkts ir labdarības organizācija ‘‘Tabitas sirds’’.
Kad devāmies ciemos pie krīzes centra izveidotājas Kristīnes Vidzenieces, uzreiz sajutām, ka šī vieta ir radusies no sirds. No cilvēka, kurš ne tikai redz sabiedrības vajadzības, bet arī tic kopienas spēkam un tam, ka ikviens ir pelnījis drošu vietu, kur atgūt elpu. “Tabitas sirds“ ir kristīga labdarības organizācija, kas savu atbalstu sniedz- krīzes situācijās nonākušajiem iedzīvotājiem, ģimenēm, kas uzņem bez vecāku gādības palikušo bērnus , ģimenēm ar bērniem, kuriem ir veselības izaicinājumi vai īpašas vajadzības, kā arī vientuļiem cilvēkiem, kuriem ikdienā trūkst atbalsta. Cilvēki, kuri paši izkļuvuši no grūtībām, labprāt vēlāk gatavi sniegt atbalstu citiem. Tika uzdots jautājums, kādēļ labdarības organizācijai nepieciešami papildus ienākumi? Aiz ziedotajām mantām stāv brīvprātīga cilvēku vēlme palīdzēt, taču, iespējams jāpalīdz ar mantu piegādi, tās tiek škirotas, notīrītas un jebkura šī darbība prasa resursus, vienam cilvēkam tie var būt ierobežoti, bet katrs sniedzot savu atdevi, varam paveikt vairāk. Turpat blakus darbojas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienība. Arī mēs sēžamies savā sarkanajā autobusā un dodamies tālāk.
Tā kā mani nav skārušas leģendas par Grobiņas lielumiem, viena iela vien esot, tad stāsts par to, ka Ālandes upe savulaik bijusi svarīgs pieturas punkts vikingiem, un tā laika kurzemnieki tīri labi satikuši, tad pašvaldības aģentūras "Dienvidkurzemes novada tūrisma centrs" direktores Ievas Skābardes stāstījums visus ievilka fantāzijā par kuģiem, kas tur savulaik ceļojuši un dedzināšanas rituāliem, lai arī ūdens tilpne nelikās tik liela.
Tūrisma centrs apvieno informāciju par notikumiem visā Dienvidkurzemē, tātad viss zem viena jumtiņa. Tūrisma centrs ir atvērts visu diennakti un nepieciešamības gadījumā iespējams zvanīt asistentam. Centrs, lai arī maziņš, pārsteidza ar ļoti kvalitatīvu materiālu, gan par pastaigu takām, maršrutiem, tāpat arī aktuālajiem pasākumiem, nakšņošanas un izklaides iespējām. Turpat, pāri ielai atrodas Martas kiosks, vietējo izņēmēju iniciatīva. Neliela ēka, kas ik pa brīdim bijusi aizmirsta novārtā, bet šobrīd jau atkal pilda savu funkciju - iepriecināt gan ar kādu vietējo lauku labumu, gan suvenīru, ieejam arī mēs aplūkot, kas tur atrodams. Brauciena dalībnieki salīdzina gan cenas, gan kvalitāti un ļaujas diskusijai. Lai arī neliela, taču Grobiņa spēj sevi nodrošināt ar kultūras pasākumiem, kas notiek pilsdrupās, sporta aktivitātēm un sakoptu vidi. Grobiņas sporta centrā mūs gaida pusdienas, paēduši, priecīgi dodamies tālāk.
Dodamies uz Bernātiem. Noliekam mantas un iekārtojamies, lai Andris Maisiņš mūs iesēdinātu laika mašīnā. Pirmajā brīdī šķiet, ko tad mums te rādīs - apkārt vien priedes. Taču maldīgi, aiz priedēm iznirst vecas vasarnīcas un dažas platformas stāsta par aizgājušo laiku godību, piemēram viesnīca “Alma”, Bernāti savulaik bijuši iecerēti kā jūras kūrorts, taču diemžēl, šī iecere līdz galam netikusi realizēta. Pa kalniņiem un lejiņām, pa meža taciņām nokļūstam skatu tornī, pēc skata kā laiva, uzkāpjot var nopētīt koku galotnes, sajusties kā priežu galotņu jūrā. Mūsu ceļš ved uz “Dzintariņu”, degustējam viņu ceptās biezpiena bumbiņas, pat tie, kam “pončiki” negaršojot, atzina - garšīgākie, kādi jebkad ēsti. “Dzintariņš” ir Bernātu LEADER projekta veiksmes stāsts. Vien kamēr tur esam notiek nepārtraukta cilvēku plūsma, kvalitāte jūtama gan galda kājās, kas stabili turās pie grīdas, gan ēdienā, kas nemitīgi mainās uz apmeklētāju galdiem. Gluži kā skudru pūznī, skudra ir Bernātu simbols. Dārgi, vai lēti, to katrs pats var izspriest, bet noteikti sajūtās skaisti, noteikti vietiņa, ko ieteikt. Spītējot lietum, vides gids Andris Maisiņš ved mūs tālāk, ik pa brīdim izvelkot kādu lietisko pierādījumu stāstītajam, fotogrāfiju, vai grāmatu, kādu rakstu. “Mēs Bernātiem“ aktīvists un valdes loceklis Andris manāmi lepojas ar Bernātos paveikto, tas jūtams uz katra stūra un viņa soma ir kā burvju lāde, turam rokās biedrības pašu izdoto žurnālu - iedvesmojoši. Iedvesmojošs ir gan pats žurnāls, gan cilvēku spēja sanākt kopā un sadarboties,lai KOPĀ veidotu, radītu, atjaunotu, saglabātu.
Nemanot pienācis vakariņu laiks. Dodamies uz netālu esošo Jūrmalciemu. Mūs uzņem vietējais zvejnieks - Ivars Roga, IK “Asarītis”, uzreiz sajutām piekrastes darba īsto garšu - jūras vēju, tīklu smaržu un kūpinātu zivju dūmus. Uzņēmuma saimnieks Ivars Roga mūs sagaidīja ar stāstu par savu ikdienu, kas balstās tēva nodotajās zvejas prasmēs. Iepazīstināja mūs ar realizētajiem projektiem un atļāva ieskatīties tīklu tapšanas procesā, kas top turpat uz vietas. Vakariņās zivis tikko no kūpinātavas, kuras no restītēm veikli noņem Ivara atvases, iesaistīta visa ģimene. Vienmēr ir ļoti vērtīgi redzēt ēdiena izcelsmi, kā tas nonāk līdz mūsu galdam. Mums pašsaprotami to paņemt veikala plaukta, taču tas ir vesels process, kas ikdienā paliek nenovērtēts.
Atpakaļceļā piestājam turpat esošo tīklu mājā “Piestātne“, vējš ir mežonīgs un sākas ‘‘gadsimta’’ lietusgāzes, sajūta, ka jūra līst no debesīm. Nevienu tas nedara bažīgu, dodamies “piestātnē“, tur skaista fotogrāfiju ekspozīcija. Aiz tīklu mājas lielajām durvīm bango jūra un šalko vējš, ir patīkama patvēruma sajūta. Uz horizonta pelēkumu noskatamies caur otrā stāva logu. Rasma Pāvela no biedrības “Jūrmalciema Valgums“ sirsnīgi mūs uzņem un iepazīstina gan ar nama vēsturi, gan tajā notiekošajām aktivitātēm. Jūras vējš ir izpūtis visu nogurumu, bet vakars un laiks dzen mūs uz nakstmāju pusi.
Agrie putniņi jau trīs reizes apgājuši piekrasti ķerot saullēktu, rīts ir gaišs un saulains un brokastis mums atved Grobiņas sporta centra ēdinātāji. Atpūtas bāzei “Draudzībai“ sakam “Čau un paldies!“ par siltu uzņemšanu. Dodamies Liepājas virzienā. Lietus gāzes un vējš mūs pūš cauri Liepājas ielām. Sākam ar zivju filetēšanas ceha un veikala “Vienā laivā“ apmeklējumu, tur mūs sagaida pati saimniece Heidija Oficiere. Šī ir vieta, kur top gan zivju salāti, gan marinētas zivis pēc pašu receptēm. Šī nav masu produkcija un pieejama vien ierobežotā daudzumā un vien vietēji. Sākotnēji ar EJZAF fonda atbalstu tapis cehs, tālāk labiekārtots arī veikaliņš. Saimniece stāsta, ka zivis gan iepērk, gan arī vīrs ir makšķernieks, tādēļ produkcijas piedāvājuma klāsts ir dažāds. Redzējuši savām acīm, nogaršojuši dodamies Liepājas ielās.
Skaistie sienu gleznojumi esot uzņēmēju dāvanas pilsētai, lietus ir tik stiprs, ka lemjam par labu kāda muzeja apmeklējumam, jo Liepājas ielās, šajā dienā, vien ar kuģi. Protams es pārspīlēju, sava romantika tajā ir. Sadalījāmies un katrs brīvo laiku pavadīja sev saprotamā un tīkamā veidā - kāds mākslas galerijā “Roma“, cits Liepājas muzejā, cits Hoijeres kundzes namā. Liels paldies mums jāsaka Elanai Albertai - Atei un Initai Atei (Liepājas rajona partnerība), kuras palīdzēja tapt šim iedvesmojošajam maršrutam. Jo tikai cilvēki iedod vietai stāstu un dzīvību.
Lai arī Kurzeme ir tepat aiz stūra, tomēr ikdiena ievelk darbos, dažreiz mēs nezinam, kas notiek tepat, mūsu ciemā. Brauciens ir iespēja iepazīt vienam otru, sadraudzēties, veidot sadarbības, būt ceļā nozīmē atklāt sevi un otru nestandarta situācijās, novērtēt to, kas mums ir. Šajā maršrutā bija iespēja satuvināties diviem Daugavas krastiem, dažādām paaudzēm un nozaru pārstāvjiem.