15.un 16. oktobrī, Engurē norisinājās LEADER/SVVA RUDENS FORUMS 2026. Vietējā rīcības grupa uzņēma ciemos savā teritorijā. Uzzinājām nozīmīgākos Zemkopības ministrijas un KLP SP jaunumus, aktualitātes LEADER/SVVA īstenošanā un likumdošanā, Zemkopības ministrijas NOZARU STRATĒĢIJAS nākamajā plānošanas periodā, atbildes uz jautājumiem sniedza Zemkopības ministrijas , Lauku atbalsta dienesta pārstāvji.Visus jautājumus caurvija LEADER nākotne, kā arī “lauku telpas“ kopējs skatījums. Dažādu lauksaimniecības nozaru pārstāvji strādā pie savām stratēģijām, taču jāatcerās, ka, lai arī katrs tik savādāks, tomēr atrodamies vienā valstī. Tādēļ daudz tika apspriests kopskats, “lielā bilde“,spēja kooperēties un sadarboties kādā Latvijas lauki vēlas doties, un nevis tikai tuvākajos četros gados, bet tuvākajos 20. Daudz tika apspriests, ka lauksaimniecība nav atrauta nozare no ceļu infrastruktūras, kultūras, ražošanas, zinātnes un pat medicīnas u.c., dzīve laukos ir iespējama tad, ja tur ir cilvēki, kas vēlas tur dzīvot un attīstīta infrastruktūra. Tiek runāts par gudru saimniekošanu, kas aiz tā slēpjas? Tāda saimniekošana, kas ir proaktīva, netiek gaidīts nepārtraukts atbalsts, tāda, kas ir ekonomiski ienesīga, tiek strādāts, lai darbs nes peļnu, nevis nosedz izdevumus utml.
Noturības veidošana un loma savas vietas stiprināšanā ikdienā un krīzē, par to Latvijas Pilsoniskās alianses pārstāve Elīna Grīnhofa, ļoti atklāti pastāstīja par šobrīd notiekošo NVO sektorā, un tāpat dalījās savā pieredzē par būšanu zemessardzē un iesaistīšanos civilās aizsardzības projektos. ‘‘Zied zeme’’ bija iespēja dalīties arī savā pieredzē par lauku kopienu stiprināšanu, tāpat par neseno pasākumu Lēdmanē, kas pulcēja dažādu nozaru pārstāvjus.
Vakariņas notika Angern x Kukul vecā zirgu stallī, kas ar LEADER projekta palīdzību pārtapis skaistā, dzīvīgā kultūras telpā. Un lai arī vieta ļoti pretrunīgi vērtēta, tajā virmo mākslinieciskums, patiesums un savs raksturiņš. Pirmajā brīdī sajūta, ka saimnieks vienkārši lielās, taču pamazām viņa stāsts apaug un izklausās pēc patiesa lepnuma par padarītu. Nākošajā dienā aizstaigāju līdz maiznīcai lai pārliecinātos, ka patiešām, pircēju rinda stāv līdz pat durvīm, pārliecinos- patiešām. Šī vieta ir skaists piemērs kā māksla papildina kulinārijas telpu, kā saimnieka unikālā gaume un rakstura īpatnības nosaka vietas harizmu, kā sadarbība ar pašvaldību, māksliniekiem un vietējiem iedzīvotājiem veido fantastisku mijiedarbību. Pat aiz katra sīkuma šajā galdā ir stāsts, vai tā ir piparkūku sirds, vai tas ir makšķernieka tīkls.
Vakars ir vēss un zvaigznes rotā debesis pilnā spozmē. Šajos pasākumos pievienotā vērtība ir cilvēki, iespēja apmainīties ar pieredzēm un kontaktiem.
Pēcpusdienā sveicām nominācijas zīmes “VIEDAIS CIEMS 2026” saņēmējus, bet pirms tam visiem ir iespēja piedalīties stresa noturības testā.
Viedā ciema statusu ieguva: Muldas ciems, Daudzese un Irši,Dursupe, Mērsrags un Košrags, Tūja, Kalniena, Rudzāti, Vārme, Rogovka, Kākciems, Ropažu novads un Zadiņi.
“CEĻĀ UZ VIEDO CIEMU” saņēma arī Spāre, Goliševa, Bērzpils, Omuļi, Meirāni, Bokāni, Vietalva–Odziena un Lībiešu krasts.
Patiešām jauki bija redzēt, ka tiek domāts par ciema identitāti un kopsajūtu, meklēts kopīgais un atšķirīgais nolikts otrā plānā. Vai kopīgas vadlīnijas var palīdzēt virzīties uz priekšu ātrāk, kā tad, ja katrs vadamies pēc savas kartes?
