Kopā stiprāki!
Publisko sarunu cikla “Stipras kopienas – droša Latvija”(Projekta Nr. 2026.LV/NVOF/MIC/009) ietvaros 28.septembrī Lēdmanē, saimniecībā “Siliņos“ norisinājās pasākums“Kopā stiprāki! Vietējās kopienas kā lauku attīstības dzinējspēks”. Nama saimniece mūs sagaida ar pašceptu maizi un zaļumu pesto. Sajūtamies kā mājās, uguns pavards, smaržo pēc rudens vakara, lēnām debesīs parādās zvaigznes.
Savā pieredzē dalījās “Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju savienības” valdes priekšsēdētājs Armands Cīrulnieks. Brīvprātīgo darbs, kā jau pats nosaukums vēsta, balstās uz brīvprātības principa, kā Armands uzsvēra, izveidot biedrību ir ļoti vienkārši, bet to uzturēt jau ir cits stāsts. Brīvprātīgie ugunsdzēsēji ir fantastisks piemērs, kā cilvēki var vienoties kopīgam mērķim, veidojot pat veselu infrastruktūru. Emocināls un piesātināts stāstījums par to kā mēs varam piepildīt savu brīvo laiku - var sēdēt un skatīties televizoru, var rušināties dārzā, un var palīdzēt citiem, to mēs katrs izvēlamies pats, kam veltīt savu enerģiju.
Šefpavārs Markuss Žamoidiks bija sagatavojis brīnišķīgas vakariņas, uzsverot produktus, kuri ilgi uzglabājami un pagatavojami dažādos apstākļos. Mācamies darot, un pavāra eksperiments ar dārzeņu cepšanu neizdevās, dārzeņi nebija gatavi, bet arī neizdošanās ir pieredze no kuras iespējams mācīties. Ko mēs sapratām, vairākas lietas, nelietot tik lielus traukus ēdiena pagatavošanai, ja ir tik liels ēdiena apjoms, iespējams nepieciešams ilgāk siltīt ogļu vietu u.c.. Jo vairāk mēs praktizēsim dažādas prasmes, jo vairāk mēs tās attīstīsim. Krīzes situācija nenozīmē, ka jāēd negaršīgi, tāpat nav jāgaida krīzes situācija lai par to sāktu domāt šodien. Veido pārdomātus pārtikas uzkrājumus jau iepriekš. Ēdiens ir enerģija, īpaši neierstos apstākļos mums jārūpējas gan par savu fizisko ķermeni, gan garīgo, tādēļ labi zināt kā to izdarīt.
Ričards Batarāgs, NBS AŠ Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts pastāstīja par to, kāda ir katra paša loma, atbildība un iesaiste civilajā aizsardzībā, un kā uzņēmējs var iesaistīties. Lika aizdomāties par tiem, kuri paši nespēj parūpēties par sevi, ne normālos apstākļos, nedz krīzes situācijās. Par to, kāda ir mana paša sagatavotība neierstai situācijai, piemēram katastrofas gadījumā. Vai spēju palīdzēt sev, vai varu (šeit nav runa par vēlmi, bet patiesu varēšanu) palīdzēt arī citiem.
Vakars, ugunskurs, kopīgas sarunas radīja tik tīkamu atmosfēru, ka īsti negribējās steigties prom. Ikdienā esam tik ļoti pieraduši skriet, ka īsti vairs neprotam dzīvot lēni. Vietējās apkārtnes iedzīvotāju, pasākuma apmeklētāju skaits vien liecināja par to, cik svarīgi rīkot šādus pasākumus, iesaistīties pašiem. Šis bija vakars, kad izvērtēt prioritātes, saprast, cik ērtā un komfortablā vidē dzīvojam, bet vai patiešām to novērtējam?
